Atgriešanās pagātnē. Pārdomas par maniem piedzīvojumiem skolas absolventu salidojumā.

  • Publicēts: 28. oktobris 2014
  • Autors:
  • Komentāri: 5

OLYMPUS DIGITAL CAMERATiesnesis jautā lieciniekam: „Kāda bija jūsu rīcība, kad redzējāt, ka sieviete ar gludekli iesita savam vīram pa galvu?” Liecinieks: „Es piezvanīju savai līgavai un pateicu, ka esmu pārdomājis precēties!”

………………………………………………..

Ir sagadījies, ka es bērnībā esmu klejojis pa dažādām skolām un klašu kolektīviem. Pirms pusgada biju vienas klases salidojumā, kurā ieguvu satriecošus iespaidus. Tagad, savukārt, citai no manām skolām bija dibināšanas jubileja, kurai par godu tika organizēts skolas absolventu salidojums. Nolēmu aizbraukt, un aizbraucu. Bija lieliski, bija super, viss patika, bet īpašu sajūsmu manī izraisīja dīvainās situācijas, kurās es nokļuvu. Tieši šīs dīvainās situācijas arī izraisīja vēlmi rakstīt.

Atceroties skolas gadus, varu droši teikt, ka visās skolās un klasēs es vienmēr sastapos ar vienu un to pašu situāciju. Visās klasēs bija mīļotā meitene (dažreiz divas), kura patika visiem. Nenoliedzu, ka pārsvarā, visas meitenes bija jaukas, bet viena vienmēr bija īpaša.

Skolas laikā mums katram ir bijušas savas mīlestības, aizraušanās un ar to saistīti pārdzīvojumi. Tā kā visiem puišiem īpaši patika viena meitene, tad arī lielākā uzmanības daļa tika veltīta viņai, pārējām meitenēm tika tas, kas palika pāri. Uzmanība tika izrādīta dažādi, gan kaitinot, gan raustot aiz bizēm, gan iekniebjot, daži mēģināja izdabāt un pielabināties, daži prasīja dot norakstīt mājas darbus. Ko nu kurš, bet šī meitene vienmēr bija puišu uzmanības centrā, un gadījās, ka puiši pat kāvās it kā dēļ saviem iemesliem, bet slēptākais bija šīs meitenes atzinība. Kāpēc? Ar ko šī meitene atšķīrās no citām? Vai viņa bija dominējoša līdere? Vai viņa bija īpaši gudra? Vai arī īpaši skaista? Vai viņa bija ar asu mēli? Varbūt! Bet svarīgākais, kas viņai bija vairāk nekā citām jaukajām meitenēm, bija meitenīgums (sievišķīgums), viņa labi sapratās ar zēniem, bet nekad neuzvedās kā „savējais puika”. Viņa nekad nemēģināja „iekāpt puišu biksēs”. Pieļauju, ka pārsvarā viņa pat neredzēja, kas notiek ar puišiem viņas klātbūtnē. Kāpēc?

Tāpēc, ka viņa nedzinās pēc zēnu uzmanības piesaistīšanas, viņai tā jau bija, viņa nejuta apdalīšanu, kādā atradās citas, kuras cīnījās. O-oi, kā cīnījās par varu, par dominanci, par galveno vijoli klasē. Un viņas zēniem nepatika, viņas bija pat ļoti smukas, bet nepatika. Vot! Puišiem patīk meitenes, kuras piedalās viņu rotaļās un spēlēs, bet nekad nepatīk tās, kuras pārspēj viņus, uzvar un dominē, nepatīk līderes, kuras nosaka kādu spēli tagad spēlēsim, un kur iesim „gāzt podus”.

Tas, ka meitenēm ir labākas sekmes un atzīmes, zēniem ir vienaldzīgi, viņiem tas nav svarīgi, tā nav viņu joma. Sekmes ir svarīgas tiem zēniem, kuru vecāki uzspiež un vēlas, lai dēls kļūtu par ārstu, juristu vai partijas priekšsēdētāju. Un šie zēni mācās, viņi ir teicamnieki, bet to viņi dara tāpēc, ka tiek piespiesti, viņi ir pakļauti. Viņi tiek piespiesti pakļauties. Bet vai man var kāds nosaukt daudz tādus teicamniekus, kuri ir kļuvuši par līderiem, nē! Viņi gandrīz visi ir pakļauti darbinieki, labi darbinieki un izpildītāji, bet zemtupeļi. Viņi ir jau salauzti bērnībā. Viņi ir darījuši to, ko grib citi, tieši pretējo pašu interesēm. Zēnu intereses ir spēka un veiklības sacīkstes, izpēte (izjaukt un salikt datoru, motociklu), meistarošana, piedzīvojumi un risks. Kas riskants ir dzejoļa deklamēšanā? Nu re, tāpēc pieaugušo dzīvē gadās, ka tie zēni, kas spēj pretoties skolotāju, vecāku spiedienam un dara to, kas interesē pašus, ir šo teicamnieku vadītāji, jo viņiem pieder uzņēmums. Viņi ir mērķtiecīgi un zina, kas ir risks, un māk zaudēt, un māk uzvarēt. Viņi daudz biežāk kļūst par aroda meistariem, uzņēmējiem un līderiem. Tā nav vienmēr, jo tomēr lielākais vairums zēnu tiek salauzti, un vīra gados viņi nodzeras un nonarkojas. Bet tas ir cits stāsts, un tam ir cits risinājums.

Labi, tagad nākamās pārdomas. Sievietes vienmēr pārbauda un testē vīrieti uz vīrišķību. Tas viņām ir saistīts ar vajadzību pēc drošības sajūtas un iekšēja miera. Šai testēšanai ir pastāvīgi pakļauti visi vīrieši (vīri, mīļākie, kolēģi, draugi un svešinieki), tas ir kas līdzīgs periodiskajai atestācijai uz profesionālo atbilstību. Sieviete pārbauda robežas un garīgo telpu, kuru vīrietis pārvalda, cik daudz viņš spēj noturēt? Cik daudz aizsargāt? Cik viņš ir garīgi spēcīgs? Vai vīrietis pakļausies viņai? Vai viņš ir tik spēcīgs, ka sieviete var savu drošības sajūtu viņam uzticēt? Sieviete visu laiku šaubās un vēlas pārliecināties, ka ir drošībā, ka ir aizsargāta. Tāpēc līdzekļi, kā pārbaudīt vīrieti, sievietes arsenālā ir visizsmalcinātākie, viseksotiskākie, bet gadās, ka viņas izvēlas arī brutālus. Tātad sieviete pārbauda visus savā apkārtnē esošos vīriešus un pat zēnus. Tā ir viņas daba, tur neko nevar mainīt, tā būs.

Runājot par brutāliem paņēmieniem. Salidojuma laikā, vienā brīdī sagadījās, ka es ar vienu sievieti saskrējos durvīs. Atzīstos, biju neuzmanīgs un uzkāpu viņai uz kājas. Neveikli un stulbi! Es ātri atvainojos par savu neveiklību. Bet, te pēkšņi, no viņas saņēmu dūres sitienu krūtīs! Tā kā visur valdīja jautra un viegla gaisotne, tad šādu reakciju negaidīju. Esmu dzīvē saskāries ar situācijām, kad man sit, tāpēc mana zemapziņa un refleksi reaģē ātri. Uz sitienu es atbildu ar vairākiem sitieniem. Tas bija reflekss, es situ!!! Kā jau teicu, reaģēju es ātri, tāpēc arī pēdējā brīdī es sitienu pārvētu apkampienā. Es apkampu šo sievieti. Viņa neko neredzēja un nesaprata, tāpat kā pārējie. Es atvieglojumā uzelpoju! Viss ir lieliski, vakars ir vēl joprojām ir jauks, viņa nedabūja pa zobiem. Tas bija mirklis!!

Sišana ir vīriešu pasaule, ja emancipēta sieviete sit un uzskata, ka viņai ir tiesības to darīt, tad viņai ir arī tiesības saņemt pa zobiem. Ja sieviete spēlē vīriešu pasaulē, tad šeit ir vīriešu noteikumi (sieviešu bokss, sieviešu futbols, sieviešu hokejs). Tiesības sist uzliek pienākumu dabūt arī pa zobiem.

Man dzīves laikā, sievietes ir kodušas, skrāpējušas un spērušas, pat spļāvušas un situšas pļaukas, bet situšas ar dūri nekad! Nu re, beidzot, tas ir noticis. Trūkums ir labots, beidzot viss ir līdzsvarā! Sieviete savu emancipāciju ir izpaudusi pilnīgi. Ko vīrietim darīt tādās situācijās? Sist atpakaļ vai izsaukt policiju? Par to es rakstīšu nākošajā rakstā.

Praktiski, jebkuru mūsdienīgu sievieti tracina vīrieša nepakļaušanās viņas noteikumiem. Bet tieši šī nepakļaušanās arī ir vienīgais, kas sievietē izraisa alkas pēc šī vīrieša. Mūsdienās tas ir retums, kad sieviete nespēj pakļaut vīrieti, tas ir izaicinājums jebkurai. Un ja kādreiz nepakļāvīgs vīrietis, pēkšņi pakļaujas, viņa ir apjukusi un nesaprot, kas notiek. Viņai ir izsists pamats no zem kājām. Viņa, uzvarot, ir zaudējusi savu sievišķību. Tas ir kā pie mežoņiem-cilvēkēdājiem, kuri apēda savu uzvarēto pretinieku, lai iegūtu viņa spēku. Arī ar sievieti ir līdzīgi, kad viņa uzvar vīrieti, viņa iegūst uzvarētā vīrieša spēku, viņa iegūst vīrišķību. Tā kā vienlaicīgi nevar sēdēt uz diviem krēsliem, tad šai sievietei ir jāizvēlas, kurā krēslā viņa sēdēs vīrišķajā vai sievišķajā. Pārsvarā sievietes izvēlas zaudēt sievišķību, viņas māk zaudēt, viņas taču zaudē nevainību. Jo tikai zaudējot nevainību viņa kļūst sieviete, savukārt viņa kļūst vīriete, zaudējot savu sievišķību. Tam būtu jābūt grūtākajam lēmumam sievietes dzīvē, līdzīgi kā vīrietim atzīt, ka viņš ir gejs. Kad lēmums ir pieņemts, turpmākais jau iet kā pa diedziņu.

Salidojuma laikā skatoties uz mūsu cienījamo vecumu sasniegušajām skolotājām, es biju sajūsmā. Viņas izskatījās lieliski. Tas tikai pierāda, ka sieviete ciena sevi, viņa ir pārliecināta par sevi un viņai nekad nebūs vajadzība pazemot citu, jo viņai nav šaubu par sevi, savu identitāti, savu sievišķību. Viņām, protams, ir bijušas kļūdas, kuru sekas mēs izjutām, bet kopumā viņas bija mūsu otrās mātes ar līdzvērtīgu ietekmi, bet viņas nekad neuzvedās kā vīrietes. Sievišķīga sieviete seko līdzi sev jebkurā vecumā, viņa sargā savu sievišķību, viņa nemaina to pret vīrišķību.

Tagad par klasesbiedrenēm. Visas bija centušās, un viņām tas bija izdevies! Sieviete jebkad vēlas izskatīties lieliski, viņa vēlas patikt, viņa vēlas būt iekārojama. Kāpēc? Ko tas viņai dod? Tas ir vienkārši! Sieviete var justies sievišķīga, bet tikai vīrieša uzmanība apstiprina šīs sajūtas. Tas ir līdzīgi kā skolā, meitenes ir pieradušas, ka viņas vērtē, ka viņām liek atzīmes, ka viņas uzslavē par centību. Skola ir beigusies, bet nu jau vērtēšanas sistēma ir dziļi iesēdusies zemapziņā. Bet sievieti nevar vērtēt jebkurš gribētājs, ne būt ne, vērtētājam ir jābūt autoritātei sievietes acīs. Šo autoritāti un cieņu sieviete piešķir pati. Kā sievieti var vērtēt vīrietis, kuram nav cieņas sievietes acīs? Ta nekā! Jo vīrišķīgāka sieviete, jo mazāk viņa ciena vīriešus, jo mazāk viņa vīrietim piešķir autoritāti, jo mazāk viņai vīriešu komplimentu un atzinības, jo ātrāk nonīkst viņas sievišķības paliekas. Tātad tas vīrietis, kurš ir pakļāvies sievietei, ir zaudējis cieņu, un nevar novērtēt sievieti, nevar izteikt atzinību. Sieviete to nemaz neņem vērā! Zemtupelis nevar apliecināt sievietei viņas sievišķību, kuru jebkura sieviete alkst sagaidīt. Viņam sieviete nav piešķīrusi šīs tiesības, sievieti neinteresē šī vīrieša viedoklis. Tātad vīrišķīgai sievietei, nav neviena, kas atzītu viņas sievišķību. Šī sieviete ir izdarījusi savas sievišķības suicīdu.

Pēc skolas absolvēšanas ir pagājuši daudzi, daudzi gadi, un dažus klasesbiedrus es nebiju saticis ne reizi pēc skolas beigšanas. Un te mēs tikāmies. Es skatījos uz pretim stāvošo vīrieti, un domāju, kas viņš ir?, ar izslēgšanas metodes palīdzību es uzminēju. Es viņu nepazinu, tikai minimālas pazīmes liecināja, ka tas ir tas skolas draugs, ar kuru ir piedzīvoti neskaitāmi ekstrēmi bērnības brīži. Es dažreiz skatos spogulī, es sevi redzu tādu pašu kā vakar, kā pirms gada, kā pirms pieciem, kā pirms desmit, kā vienmēr. Esmu tas pats, kas biju agrāk, bet arī mani nepazina. Kaut kā dīvaini apzināties, ka esmu cits cilvēks. Es nebiju aizdomājies par to, ka mainoties iekšēji, es mainos arī ārēji, es ar savām domām mainu savu ārējo izskatu. Man parādās krunkas, jauni sejas vaibsti. Esmu pakāpeniski transformējies citā personā, kuru neviens neatpazīst. Un tas noteikti nav laiks, kas mani maina, nē tās ir manas domas, manas izvēles, manas attieksmes un manas bailes. Pēc krunkām un sejas vaibstiem, kas gadu gaitā parādās uz sejas, var elementāri spriest kāds cilvēks tagad skatās uz mani no spoguļa. Un vienu dienu šī seja, un nevis pašas krunkas, var tā nobiedēt, ka negribēsies vairs skatīties spogulī.

Ikdienā es nedomāju par saviem gadiem, es jūtos jauns, mans laiks ir apstājies, bet te pēkšņi, es nokļuvu realitātē, skolas biedri mani atgrieza patiesajā vecumā, ja jau viņiem laika zobs ir uzbrucis, tad arī mani viņš ir paplosījis, tikai es to neredzu, esmu pieradis. Neko darīt! Fakts! Augsti novērtēju tos klases biedrus, kuriem ir izdevies izraukties no laika zobiem. Jeb precīzāk ir teikt, izdevies izmainīt laika zobu sakodienu. Apsveicami! Pieļauju, ka tas tāpēc, ka viņi dzīvo ar pareizo attieksmi pret dzīvē notiekošo.

Un vēl. Tajos gados, kad mācījos šajā skolā visiem skolēniem bija unikāla iespēja mācīties klasiskās dejas (valsi, fokstrotu, rumbu un citas), visi skolēni, atbilstoši vecuma grupām, piedalījās sacensībās par godalgotām vietām. Visi šīs skolas absolventi māk dejot. Nu re, tātad absolventu salidojuma vakars, vienā brīdī, kad gāju garām zālei, tika spēlēta lēna deju mūzika, un es nodomāju, kāpēc, lai nepadejotu. Kad, iegāju zālē, es uzreiz piegāju pie pirmās vientuļi sēdošās sievietes un uzaicināju uz deju. Sieviete bija vienlaicīgi garlaikota un nopietna. Viņa bija pārsteigta, bet momentāni atsaucās. Sieviete ar savu izskatu bija izdarījusi maksimumu, lai iesaistītu vīriešu uzmanību, tajā pašā laikā, nebija vulgāra. Mēs sadevāmies rokās, lai dejotu valsi. Tad pēkšņi, sieviete stingri satvēra manu roku un sāka „stūrēt”. Tagad viņa vadīs deju! Te nu bija! Sievišķība!! Es pasmaidīju sievietei, noraidoši pašūpoju galvu, un satvēru viņu stingri un stabili sāku „griezt” valsi. Sieviete pakļāvās manam dejas ritmam un paļāvās, rezultātā pazuda garlaikotā, nopietnā sejas izteiksme, viņa sāka smaidīt. Viss!! Bez komentāriem.

Visas klasiskās pāru dejas (valsis, rumba, fokstrots, tango …) ir lieliska iespēja vīrietim mācīties vadīt sievieti. Tāpēc es ieteiktu emancipētajām sievietēm un valsts varai aizliegt šīs dejas ar likumu, tāpēc, ka pēc deju sacensību noteikumiem sievietēm obligāti ir jābūt kleitās un deju vada vīrietis. Šajās dejās nav ievērota dzimumu līdztiesība. Sievietei nav tiesību vadīt vīrieti un nav tiesību būt biksēs, kā arī vīrietis nedrīkst vilkt skotu svārciņus. Lūdzu valsts varu pievērst visstingrāko savu uzmanību šai klajajai necieņai pret sievietes brīvību!

 

Paldies, ka lasīji!!

Zhuks


5 Komentāri

  1. Romualds · 28. oktobris 2014 Citēt

    Raksts ir lielisks. Vienīgi manī radīja šaubas par vīrietību un skotu svārkiem. Manuprāt apģērbs nenosaka vīrietību. Skoti vienmēr bijuši drūma un kareivīga tauta. Svarīgi ir lai iekšēji vīrietis ir pārliecināts par sevi. Aizliedzot emancipētai sievietei vilkt bikses viņa nekļūs mazāk emancipēta.

  2. Mirona · 28. oktobris 2014 Citēt

    Bija jauki lasīt par dejošanas epizodi. Dejot vīrieša vadībā tiešām ir viena no foršākajām sajūtām.

  3. Matīss · 11. novembris 2014 Citēt

    Interesanti lasīt un aizdomāties par saviem skolas gadiem, iedvesmojošs raksts.

  4. Selija · 25. janvāris 2015 Citēt

    Raksts bija interesants, bet vidus daļā radās tāda sajūta, ka rokas nespēj tikt līdzi domām, kamēr pirksti raksta vienu, domas jau aizklīdušas pie nākamā apceres gabala. Varbūt man vienīgajai likās, bet radās sajūta, ka vienai no domām nav loģiska nobeiguma, tā vienkārši apraujas un pāriet citā tēmā… Runa gāja par klases favorītēm (sievišķīgākajām) meitenēm – minējumi par to, kāpēc viņas tādas bija utt. Bet neviena vārdiņa par to, vai šīs meitenes (nu jau sievietes) ir saglabājušas šīs savas tik pievilcīgās īpašības? Un vai arī tagad, ar nu jau pieredzējuša un kritiska cilvēka aci, vēl var saskatīt šo pievilcību? Un, ja viņas tādas vairs nav, kas tad tam ir pa iemeslu, jo, kā jau rakstā varēja noprast, vēl neesot īstām sievietēm, viņas neapzināti uzvedās sievišķīgi un tieši tā, kā tavā izpratnē, sievišķīgai sievietei ir jāuzvedas. Un ja viņas tādas vairs nav – tad jābūt kādam iemeslam. Varbūt vērts ir aizdomāties, ka varbūt tieši jūs – vīrieši – esat tie vainīgie, kāpēc sievietes mainās un kļūst tik valdonīgas, kontrolējošas utt. Varbūt kaut kur visā visumā jūs esat tie, kas mūs izprovocē uz šādu rīcību, jo katrai rīcībai ir savas sekas… Un ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu rīcībai.

  5. Vika · 11. augusts 2016 Citēt

    Patiesībā, jau tā ir. Bet piekrītu, ka tur katram pašam jāskatās..

Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×