Sist vai nesist? Lūk, tāds ir jautājums! 6.daļa

  • Publicēts: 17. novembris 2014
  • Autors:
  • Komentāri: 1

uguns 3Sieviete ierodas darbā ar zilu aci. Kolēģi jautā: „Kurš tevi tā?” „Vīrs!” „Viņš taču komandējumā!” „Nu re, es arī tā domāju…”

Vīrs atgriežas mājās piedzēries. Sieva aizmigusi. „Guli, asinssūcēja! Tūlīt, es tev atriebšos par visiem puniem un zilumiem” nodomā vīrs. Ieslēdz gaismu – sieva guļ. Attaisa visus ūdens krānus – sieva guļ. Ieslēdz mūziku – sieva guļ. Vīrs vīlies, ņem pannu un bliež sievai pa galvu. Sieva pielec kājās, uz ko vīrs mīļi jautā: „Nu, ko, neguļas?”

…………………………………….

… turpinājums.

Ir „varoņi”, kuri saka: „Lai tikai sieviete pamēģina man iesist, es viņai došu tā pa zobiem! Visa klavieres izbirs!” Un sieviete mēģina, bet klavieres viņai paliek vietā, bet vīrietim nedēļu turas, pa pus seju, pannas nospiedums un smadzeņu satricinājums vidējā formā.

Mūsdienu sievietes ir pieradušas pie domas, ka zēni ir jāsit, ka vīrieši ir jāsit, lai no viņiem dabūtu nepieciešamo reakciju un vēlamo uzvedību. Viņas ir pieradušas pie domas un nepieļauj pat citu iespēju, jo vīrietis ir jākontrolē un jāpakļauj. Tas ir normāli, tā vairums sieviešu uzskata un dzīvo ar šādu domu. Un visbriesmīgākais ir tas, ka to visu redz bērni, jaunā paaudze, jaunā sabiedrība. Tas, ka sieviete sit vīrieti, bērniem ir milzīga psiholoģiska trauma. (te ir sulīgi lamuvārdi!!! Desmit gab.). Pēc tam viņi (topošie vīrieši un sievietes) pie tā pierod un uztver kā normu.

Kuru vīrieti nav situsi sieviete? Vai vispār tāds ir? Tas laimīgais lai atsūta e-pastu! Lai viņš izpērk tuvāko ziedu veikalu un apber savu māti ar ziediem. Diezin vai!!!

Tātad, vīrietis pie sievietes fiziskas vardarbības pret sevi, pierod jau agrā bērnībā!!

Jebkura vara ir vardarbīga, tai pēc definīcijas tādai ir jābūt. Un ir pilnīgi bezjēdzīgi, ar mērķi izskaust vardarbību, pret vardarbību cīnīties, jo jebkura cīņa ir vardarbīga (fiziski vai garīgi). Ja ģimenē notiek cīņa par varu, tad tur vienmēr būs vardarbība. Bērnu audzināšana ir vara, tā ir vardarbīga, tā ir agresija uz bērna brīvību. Tas, ka nav fiziskas ietekmēšanas, tas nebūt nenozīmē, ka netiek salauzta bērna psihe. Tiek un vēl kā!! Visas cīņas par fiziskas vardarbības izskaušanu, ir ar mērķi, lai būtu garīga vardarbība! Lai cik dīvaini neliktos, tieši ģimene ir vispilnīgākā, visātrākā vardarbības skola jaunajai paaudzei.

Piemēram, „nevardarbīgām” mātēm ļoti populārs bērnu ietekmēšanas līdzeklis (bērna vainas radīšanā un vienlaicīgi pakļaušanā) ir apvainošanās un nerunāšana līdz brīdim, kamēr bērns nāk lūgt piedošanu par savu uzvedību. Pat, ja bērns nejūtas vainīgs un viņam paša rīcība šķiet pareiza, noteikums ir tāds, ka bērnam jānāk un jālūdz piedošana, savādāk viņš ir izolēts no mātes mīlestības. Pret bērniem tas strādā ārkārtīgi efektīvi, jo bērnam ir bailes un, vienlaicīgi, apdraudējums būt ilgstoši nošķirtam no mīlestības avota, no mātes. Šādai rīcībai „humānistes” ir izdomājušas pamatojumu – lai bērns netiktu izlutināts. Tā ir vardarbība vai nav? Šo pašu metodi sievietes pielieto arī pret vīrieti. Sievietes uzskata, ka vīrieši tāpat kā bērni ir „jātur stingrās rokās”, lai neizlutinātu. Tie ir sieviešu noteikumi! Un sieviete „pielaiž klāt” sev vīrieti tikai tad, kad viņš paliek mīļš un pūkains.

Savus dēlus sit lielais vairums māšu (neteikšu visas), to redz meitenes, un topošās sievietes tā „audzinās” savus dēlus.

Pašlaik bērnu audzināšanā notiek absurdas pārmaiņas, un ir, tikai, interesanti, ka tagad šī vardarbības un nesodāmības sajūta vēršas pret pašām sievietēm (mātēm). Bērni sāk sist mātes pašas, provocēt un atļauties visu, ko iedomājas. Bērnu tiesības un to aizstāvība ir radījusi situāciju, ka bērniem ir lieliska iespēja būt vardarbīgiem pret vecākiem. Viņi šantažē mātes un pakļauj, izsakot draudus, ka zvanīs policijai vai valsts institūcijām par „bērnu tiesību pārkāpumiem ģimenē”. Ja mātes nepakļaujas, viņi ļoti labi zina atbilstošu dienestu telefonu numurus un arī zvana!!

Bērnu vardarbība ir apbrīnojama, jebkurš lasītājs atcerēsies savu bērnību un jaunību, kad par viņu ņirgājās, pazemoja un sita, tieši tāpat kā viņš sita citus. Tas bija ārkārtīgi nežēlīgi! Katram! Arī skola ir lieliska vardarbības apmācības institūcija, kur apgūst izsmalcinātas psiholoģiskās un fiziskās vardarbības iemaņas.  Un tam Arnolds Švarcenegers (Arnold Schwarzenegger, stiprais Ārnijs) ir lielisks piemērs (vari palasīt viņa dzīvesstāstu). Bet tagad ir palicis vēl trakāk nekā tas bija Ārnija laikos. To apliecina filmas un reālie notikumi, kad kāds no „lūzeriem” apšauj pusi klases vai nošauj savus vecākus. Tā ir realitāte!

Tagad mēs dzīvojam laikā, kad bērni terorizē skolotājus, šantažē skolotājus, un draud. Bērnu tiesību aizsardzības likumi ir izrādījušies ar pretēju efektu, tieši tāpat kā sieviešu tiesību likumi. No šiem „pārdomātajiem” likumiem mēs dabūjam rūgtus augļus – sabiedrība veidojas pilnīgi nekontrolējama un vardarbīga. Šī vardarbība nav kontrolējama, jo par viņu humānisti nerunā, viņi izliekas, ka viss ir kārtībā.

Bet bērnu vardarbībai pret pieaugušajiem ir pretpols, un tas ir sieviešu vardarbība pret bērniem. Atcerēsimies skolu! Kādas bija un ir skolotājas (vīriešu skolās vairs nav, skolas ir sieviešu monopols)?

Skolotājas un audzinātājas ņirgājas, izsmej, rauj aiz matiem un ausīm, kniebj roku muskuļos. Un tas notiek pārsvarā pret zēniem, kuri nepakļaujas. Šī nepakļaušanās līdz neprātam tracina skolotājas-sievietes. Sievietes ir ārkārtīgi izsmalcinātas savā vardarbībā pret zēniem. Un mazas meitenes to visu redz un noglabā zemapziņā, viņas redz kā māte sit savu dēlu un zāģē mīļoto tēti, kā māte sit pļaukas un sit ar dūri. Tā ir skarbā realitāte!

Man radās priekšlikums! Varbūt skolu beigušajiem vīriešiem vajadzētu iesniegt prasības tiesā pret savām vardarbīgajām skolotājām, jo liecinieku ir pārpārēm un viņi tagad ir pilngadīgi. Tāpat kā to izdarīja ar pedofīlajiem katoļu priesteriem. Ja jau, tad jau! Ko? Lai valsts Izglītības Ministrija arī maksā par skolotāju-sieviešu vardarbību! Ja negrib pacelt skolotāju algas, lai maksā par vardarbību!! Lai maksā par psihes kropļošanu, lai maksā par kropļojošu bērnību, lai maksā par nelaimīgu kopdzīvi ar sievieti! Bet, kurš būs pirmais? Un kā to izmērīt naudā? Kā?

Bērnus sieviete uztver kā savu īpašumu. Tā viņas izturas, un tā viņas audzina bērnus. Priekš sevis, savai patikai un ūdens glāzei vecumdienās. Bet, ja godīgi, tad mūsdienu sieviete neko nesaprot no bērnu audzināšanas. Viņai ir bail no bērniem, un savās bailēs viņa ir traka (vardarbīga). Un tas tāpēc, ka ir zudusi ģimeņu tradīcija, kad vairākas paaudzes dzīvoja kopā, kur vecākas sievietes pamācīja un atbalstīja jauno māti. Tā vairs nav, tā vairs nenotiek, un tā vairs nekad nebūs! Tagad katrai sievietei jāizdomā divritenis no jauna. Un visādi Bendžamini Spoki drātē sieviešu smadzenes (Bendžamina Spoka grāmata “Bērns un tā kopšana” iekļauta cilvēces vēsturē 10 viskaitīgāko sacerējumu sarakstā). Tāpēc arī tik daudz kroplu personību pa pasauli staigā. Pedofili, maniaki un slepkavas. Abu dzimumu slepkavas. Varu droši apgalvot, ka nākotnē šādu kroplu personību būs arvien vairāk. Netici? Labi! Paskaties uz demokrātijas šūpuli, Ameriku! Viņiem sāk pietrūkt cietumu!

Ja runājam par bērnu audzināšanu, tad, īpaši, sievietes neko nesaprot no dēlu audzināšanas, viņas, kad piedzimst dēls ir apjukušas. Ko darīt? Kā audzināt? Par meitenēm viss ir skaidrs, pati kādreiz bija. Bet dēls! Un te sākas grūtības, jo dēli vienmēr pārbauda jebkuras robežas, viņus interesē, kas tur ir aiz robežas, viņi ir ziņkārīgi, un provocē. Zēni ir ziņkārīgi, ar tieksmi uz risku, ar tieksmi uz fiziska spēka pielietošanu, agresīvi, nepakļāvīgi, „melīgi” un nekontrolējami.

Sieviete sāk audzināt dēlu, viņa mierīgi un „ar mīlestību” skaidro, ka tā nedrīkst, tā nav pareizi, tā nav „humāni”. Bet pret dēlu šī metode nestrādā, un … sieviete sāk kliegt uz dēlu, sāk ignorēt zēna raudāšanu un vēlmes. Un sāk sodīt! Sāk „likt kaktā”, likt sēdēt nekustīgi uz krēsla (zēnam!!!), izolēt citās telpās (tualetē, istabā, pagrabā), sist ar roku, žagaru, siksnu, slotu. Bet dīvainākais visā ir tas, ka tas viņas dēlu nemaz nemaina, viņš tikai pierod pie mātes vardarbības un pie sieviešu vardarbības. Viss!

Kāda kļūst zēna māte, kura netiek galā ar dēla audzināšanu? Viņai parādās mazvērtības komplekss, viņa sāk uzskatīt sevi par nekur nederīgu māti. Viņa ir skumja, depresīva, dusmīga un agresīva. Viņai ir kauns! Viņa jūtas bezspēcīga. Viņa jūtas nožēlojama. Par ko viņai šāds dieva sods – šāds dēls? Un viņa sāk manipulēt ar dēlu, līdzīgi, kā to dara ar vīriešiem.

Turpinājums sekos ………..

Paldies, ka lasīji!

Zhuks


1 Komentārs

  1. Viņš · 18. novembris 2014 Citēt

    Autora rakstam gribētos vēl pieminēt, ka bez mātes ir vēl tēvs, kuram tomēr būtu jātiek galā ar puiku un tā audzināšanu, un jārunā kā vīrietim ar vīrieti.

Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×