Kopdzīve ar sievieti. 2.2.daļa. (senču ģimene)

  • Publicēts: 21. janvāris 2015
  • Autors:
  • Komentāri: 0

bites
Sieva kliedz uz vīru: „Zini, ko mēs varētu nopirkt par to naudu, kuru tu iztērē uz cigaretēm?” Vīrs: „Zinu: tev kažoku, bet man neko!”
Vīrs kārtējo reizi pārrodas mājās no rīta. Skatās, pie durvīm stāv čemodāni. Viņš: „Sieva, pie mums kāds ir atbraucis?” „Nē!” „Tu ko kaut kur taisies braukt?” Sieva nicīgi: „Nu tu esi idiots! Tas nozīmē, ka tu pārvācies …”
…………………………………….
… turpinājums.
Tu noteikti būsi dzirdējis, ka sievietes vīriešus sauc par dzīvniekiem, pērtiķiem un neaptēstiem mežoņiem. Viņas šo savu viedokli pamato ar vīrieša „primitīvajām” interesēm, seksuālo tieksmi, vieglo padošanos sieviešu manipulācijām un vīrieša spalvaino ķermeni. Bet neskatoties uz visu, sievietei ir seksuālas attiecības ar šo dzīvnieku. Vai nu sievietei nav citas iespējas, vai arī viņai tas patīk. Bet, ja tomēr sieviete nosauc vīrieti par dzīvnieku, un guļ ar viņu, vai tā nav zoofīlija? Vai sieviete tāpat nevarētu gulēt ar šimpanzi, zirgu vai suni?
Vēl sieviešu vidē valda uzskats, ka vīrieši ir lieli bērni. Viņas pat izturas pret vīriešiem kā pret bērniem. Vai šeit tāpat nevarētu vilkt paralēles ar pedofiliju? Kas notiek šādas sievietes dēla galvā, ja viņš redz, ka māte izturas pret viņa tēvu kā bērnu, un to arī apliecina vārdos? Vai gadījumā šim dēlam zemapziņā netiks ieprogrammēts, ka neskatoties uz sabiedrības nosodījumu, dzimumdzīve ar bērniem ir pieļaujama?
Turpināšu par ģimeni. Te būs kārtējais citāts: „Tāds neapbruņots dzīvnieks, kāds bija topošais cilvēks, vēl varēja nelielā skaitā izdzīvot pat izolētas eksistences apstākļos, kur augstākā kopības forma ir atsevišķs pāris. Bet, lai attīstības procesā paceltos pāri dzīvnieku stāvoklim un realizētu vislielāko dabā pazīstamo progresu, bija vajadzīgs vēl viens elements: atsevišķa indivīda nepietiekamās aizsardzības spējas vajadzēja papildināt ar bara apvienoto spēku un kolektīvo rīcību.” (F.Engelss „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”)
No šī citāta var secināt, ka pāris (divi laulātie) mežonīgā vidē nespēja izdzīvot, jo diviem cilvēkiem ar bērniem apkārtējās vides apdraudējumi nemazinājās, bet pat palielinājās. Viņi bija viegls medījums. Šie apdraudējumi bija gan no citu cilvēku bariem, gan no plēsīgiem zvēriem. Es stipri apšaubu vai divatā ir iespējams atkauties no izsalkušu vilku bara. Tātad vienīgais izdzīvošanas veids cilvēkam mežonīgā vidē ir kolektīvs un šī kolektīva likumu pieņemšana.
Šos primitīvo cilvēku barus mēs varam uzskatīt par ģimenes pirmsākumu. Tikai ne tādas, kādu to izprotam tagadējās civilizācijas skatījumā. Lai labāk saprastu kāda bija ģimene tās pirmsākumā, pietiek iedomāties mūsdienu jauniešu bandu jebkurā no lielpilsētas depresīvajiem rajoniem. Šajā bandā ir viens līderis, kurš visiem pārējiem ir likums un tradīcija. Šādai ģimenei (bandai) nav ne mazākās līdzības ar teologu apgalvojumiem par tradicionālo ģimeni un mīlestību. Šai ģimenei ir citas vērtības.
Gan bandas, gan bara, gan ģimenes pamatuzdevums ir fiziskās drošības radīšana, kas sevī ietver: ēdienu, jumtu virs galvas, dzīves gudrību apmācību (izglītība), tradīciju (reliģijas) radīšanu un to praktizēšanu. Senatnē tās bija primārās nepieciešamības, jo apkārtējā vide bija pilna ar apdraudējumiem (laupītāji, plēsīgi dzīvnieki, dabas katastrofas un stihijas). Bez atbalsta un sabiedrības cilvēks bija lemts drīzai nāvei. Jo lielāka ģimene, jo vairāk radinieku, jo plašāka sociālā un fiziskā aizsardzība un drošība. Un laulību pamats bija savas drošības paplašināšana. Jaunie radinieki palielināja drošību. Ne vīrs, ne sieva nebija svarīgi, svarīgs bija grupas sociālais ieguvums, kurš vairoja fizisko drošību. Ģimene bija cīņas vienība pret apdraudējumiem.
Bet kā noproti, attiecībā uz bandu, mūsdienās nekas daudz nav mainījies, tajās valda visi primitīvai kopienai (ģimenei) raksturīgie elementi un tradīcijas. Ja netici, vari internetā sameklēt un noskatīties video par bandām Amerikā. Nav nekāda individuālisma, katrs indivīds ir atbildīgs bandas vadonim un kalpo kopējam bandas labumam un tās izdzīvošanas interesēm. Banda ir šo indivīdu vienīgais izdzīvošanas veids demokrātiskā sabiedrībā, kuras sludinātās vienlīdzīgās iespējas un tiesības viņiem ir izrādījušās tikai propagandas fikcija.
Šo mūsdienu bandu vīriešu seksa vajadzības tiek apmierinātas vai neapmierinātas, pēc tiem pašiem dzīvnieku bara uzvedības principiem. Vadonim un viņa tuvākajiem sekotājiem ir neierobežotas iespējas, bet ierindas bandas locekļi pakļaujas dažādiem aizliegumiem, prasībām, stingrai disciplīnai un kontrolei. Līderi reti kad aprobežojas ar vienu sievieti, pat ja viņa ir pati skaistākā un seksuālākā. Ja bandā ir vairākas sievietes, tad pastāv iespēja, ka kāda no viņām „palīdz” bandas ierindas biedriem noņemt seksuālo spriedzi. Bet pārsvarā tas notiek tā, ka pati sieviete izvēlas, kuri būs tie laimīgie. Bet, ja kāds no ierindniekiem pārkāps šo tradīciju, tad vadonis var viņam uztaisīt čik-čik ar nažveidīgu priekšmetu. Es tikko aprakstīju „pozitīvo” bandu, bet ir tādas bandas, kuras sievietes nolaupa, iesloga un pastāvīgi izvaro. Pēc tam šīs sievietes atdod (pārdod) suteneriem. Arī šādas „tradīcijas” bija senatnē. Kā redzi, lai arī vairums no mums dzīvo civilizētā sabiedrībā ar „jaunu” humānu skatījumu, tomēr daļa sabiedrības dzīvo ar „vecās ģimenes” tradīcijām.
Mūsdienu humānistu pret šīm bandām aizsargā policija un armija, bet senatnē šo valsts institūciju nebija, jo nebija arī pašas valsts. Tajā laikā visa mūsu humānā planēta bija apdzīvota ar šādām bandām (ģimenēm) vai klaniem. Vienīgais dzīves pamatprincips bija: „Neapēdīsi tu, apēdīs tevi!”.
Turpinājums seko …
Paldies, ka lasīji!
Zhuks


Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×