Kopdzīve ar sievieti. 2.4.daļa. (senču ģimene)

  • Publicēts: 6. februāris 2015
  • Autors:
  • Komentāri: 0

resteJautājums kinozvaigznei: „Pastāstiet, cik jums ir bijuši vīri?” kinozvaigzne: „Pašas vai kopumā?”

Divu draudzeņu saruna. „Man liekas, ka esmu pati laimīgākā pasaulē! Es precos ar to vīrieti, par kuru es jau sen sapņoju!” Draudzene: „Bet man liekas, ka tas ir sīkums, salīdzinot ar to laimes sajūtu, kuru jūti, kad precies ar to, par kuru tik ļoti sapņoja kāda cita …”

……………..

Ar vēsu prātu novērtējot vēsturnieku piedāvāto pagātni, mēs varam izdarīt vienkāršu secinājumu – privātīpašuma rašanās kļuva par pamatu sievietes alkatībai, seksa kā instrumenta izmantošanai. Sekss tika padarīts par preci, ko apliecina šķīstības jēdziena ieviešana. Sievietei vairs nebija tik svarīgs bērnu radīšanas fakts, kas nodrošinātu izdzīvošanu vecumdienās, cik svarīgs bija fakts atrast izdevīgāko nevainības pircēju. Sākumā pircējs, bet bērnus viņa radīs pēc tam, primārais ir bagātais tēvadēls. Jo blīvāk cilvēki apdzīvoja kādu teritoriju, jo krasāk bija izteiktas katras konkrētās sievietes materiālās intereses dzīvot labāk uz citu rēķina, izmantojot iespēju pārdot savu seksu.

Nevainība, šķīstība un seksuālā uzticība ir vienīgais veids kā pierādīt vīrietim, ka tas ir viņa bērns. Ja tas ir ekskluzīvi un 100% konkrētā vīrieša bērns, tātad „loģiski”, ka vīrietim ir „pienākums”. Ja sieviete nevar pierādīt bērna izcelsmi, tad viņai nav „tiesību” uz vīrieša resursiem. Ideāls bizness!! Skumji tikai, ka maukas un prostitūtas grauj šo vīriešu paverdzināšanas sistēmu. Ja loģiski padomā, kāds ir mērķis mantošanas tiesībām? Kurš no kura manto? Kurš ātrāk „noliek karoti”? Monogāmās laulības mērķis ir viens, un tas ir sieviešu mērķis – pievākt vīrieša resursus. Gan vīrietim dzīvam esot, gan pēc viņa nāves.

Pirmatnējā kopienā, ja nomira vīrietis, viņa labumi palika kopienai, bet, ja tur, pēkšņi, bija kāda „šķīsta” sieviete, kura gulēja tikai ar šo vīrieti, tad viņa ar „pilnām tiesībām” pieprasīja sev un saviem bērniem visus šī vīrieša sakrātos labumus un ,galvenais, šī vīrieša statusu. Titulu mantošana ir sieviešu izgudrojums. To apliecina vēsture, kad valdīja sieviete, kamēr jaunais karalis bija tikai 5 gadus vecs puišelis. Loģiski! Iedomājies, es esmu karalis, man ir dēli, un es palieku beigts. Pirmkārt, ja es esmu vīrietis, tad arī vēlos, lai mani dēli tādi arī ir. Viņiem savs statuss, kā īstiem vīriešiem, ir jāiekaro, jāapliecina un jāaizstāv. Saņemt mantojumu nav vīrišķīgi, tas ir uz paplātes pasniegts cepetis. Otrkārt, ja es esmu beigts, tad man, pilnīgi viss ir vienalga, kurš ko mantos un nemantos, bet manai atraitnei, gan nav vienalga, ja manu sūri pelnīto mantu pievāks valsts vai kāda konkurente ar bērnu no maniem ārlaulības sakariem. Tāpēc arī ir mantošanas tiesības.

Privātīpašums ir svarīgs un nepieciešams tikai vienīgi alkatīgajai sievietes dabai – drošības sajūtai. Un nevainība bija un ir bizness (mūsdienās pat ir nelegālā biznesa nozare, kas tirgo jaunu meiteņu nevainību bagātiem izvirtuļiem). Tātad, senatnē izveidotā monogāmā ģimene bija sieviešu biznesa modelis. Šķīsta sieviete bija neaizskarama līdz brīdim, kamēr atradās tās izdevīgākais pircējs.

Nu, re, šķīstība bija tikai un ir nepieciešama vienīgi sievietēm, lai viņu pirmdzimtais bērns ar pilnām tiesībām pievāktu visu (titulu, sabiedrisko stāvokli un mantu). Jo loģiski, ka nākošo bērnu izcelsmi pierādīt sieviete vairs nevar. Vai vari iedomāties sieviešu paniku, kad Bībelē aprakstītajos notikumos tika nogalināti pirmdzimtie? Pieļauju, ka šo notikumu rezultātā, visa vīriešu dzīves laikā savāktā manta, pēc viņa nāves, nepārgāja sievietes valdījumā, bet gan karaļa kasē. Tāpēc, ka tika iznīcināts mantošanas pamats. Ko? Ir komentārs?

Vai ir daudz vīriešu, kuriem dzīves laikā ir bijusi tikai viena seksuālā partnere, kura arī ir kļuvusi par viņa sievu? Es nezinu tādus. Vairums vīriešu izmēģina dažādas sievietes, kamēr saprot kādu grib sev sievieti par biežāku seksa partneri. Par šādu rīcību lieliski ir informētas sievietes, jo viņas ir šajā procesā iesaistītā puse. Tas ir pieņemami. Bet te pēkšņi, šādai sievietei tas vairs nav pieņemami. Pēc tam, kad vīrietis ar sievieti ir pārgulējis vairākas reizes, viņa pieprasa sev ekskluzīvas tiesības uz vīrieša spermu. Uzticību!! Kāpēc? Tāpēc, ka, ja viņš mūsdienu privātīpašuma sabiedrībā sataisīs vēl kādai maukai bērnu, tad par kādiem līdzekļiem lai dzīvo pati?

Apdomājot to, rodas secinājums, monogāma ģimene ir sieviešu izdomājums, jo tikai pilnīgs idiots vīrietis atteiktos no pirmatnējās kopienas „fantastiskās” grupu laulības priekšrocībām. Mums vēsturnieki mēģina iestāstīt, ka stingrā sieviešu monogāmija ir vīriešu uzstādījums. Meli! Meli!! Meli!!! Ja tā būtu, tad mūsdienu vīrietis nekad neprecētu šķirteni! Priekš kam viņš to dara? Lai uzturētu šīs sievietes pirmās laulības bērnus? Vai tomēr viņš grib seksu, un viņam ir pilnīgi vienalga, ka šis sekss būs ar „second hand” piegaršu. Tad vīrieši arī nekad neietu pie maukām, ja viņiem būt svarīgs sievietes šķīstums.

Mantošanas tiesībās, lai sapūderētu vīrietim smadzenes, bija nerakstīts likums -pirmajam bērnam bija jābūt puikam, lai vīrietim rastos psiholoģiska piesaiste: „O! Man ir mantinieks.” Bet ja sievietei piedzima pirmā meitene, tā bija nelaime, jo vīrietis nepiesaistījās, tāpēc sieviešu starpā notika biznesa darījumi – bērni tika mainīti, pirmdzimtā meitene pret citas sievietes kārtējo puiku. Nē? Palasi pasakas, tur piemēru pietiek.

Tagad pievērsīsimies vīriešiem, un paskatīsimies uz vīriešu profesijām: karavīrs, jūrnieks, zaglis, pirāts, laupītājs, mednieks. Vai šādam vīrietim var būt privātīpašums? Neiespējami un pilnīgi lieki, izņemot cīņas ieročus viņam nav nekā cita privāta. Kā gan karavīrs var cīnīties, ja viņam pie frontes līnijas stāv vezums ar viņa privātajiem labumiem? Viņš necīnīsies frontē, viņš atradīsies pie sava vezuma un aizsargās to! Un vēl, priekš kam viņam vezums, ja viņš tūlīt nomirs? Jebkurš no šo profesiju pārstāvjiem ir gatavs nāvei, šajā brīdī, beigts un viss. Bet, ja viņš izdzīvo, tad savu daļu no kopīgi salaupītajiem labumiem un iegūtos vergus viņš iztērē uz sievietēm. Kāpēc sievietes mīl vīriešus formastērpos? Tāpēc, ka viņi naudu neskaita un ir gatavi nāvei. Viņš ir dāsns un ir kaislīgs, kā arī ātri mirstīgs, kas ir izdevīgi, ja viņš ir veiksmīgs laupītājs. Vai tu zini daudz vīriešus, kuri ir mantojuši no sievietēm? Es nezinu nevienu. Bet pieļauju, ka tādi varētu būt. Mantošana ir vajadzīga sievietēm, ko apliecina laulenes, kuras pieprasa testamentus no vīriešiem, kuri stājušies otrreizējās laulībās.

Bet, tomēr šajā tirgus sabiedrībā ir izveidojusies situācija, ka viena monogāma ģimene nespēj izdzīvot, tā nespēj nodrošināt nepieciešamo resursu daudzumu sev un bērniem. Ar šo situāciju saskaras liels vairums sieviešu, kad ne vīrieša, ne viņas iegūtie resursi nesedz primārās vajadzības. Un te iejaucas valsts, kura pasniedz „dāvanas” sociālās palīdzības veidā. Bet šīs dāvanas neatrisina nepieciešamību pēc stabilitātes, un nekādā veidā neveicina izaugsmi. Veidojas pastāvīga atkarības sajūta un izdzīvošana uz nabadzības sliekšņa. It kā nav izejas, bet …

… daudzas sievietes ir atradušas risinājumu. Viņas atgriežas primitīvajā kopienā. Viņas izvēlas kolektīvo ģimeni. Ar bērniem vai bez, tam nav nozīmes. Viņas aizmūk no šīs civilizācijas monogāmās ģimenes uz klosteriem, kopienām, sektām. Kāpēc? Tur nav jāpieņem lēmumi. Lēmumi, kuri saistīti ar izdzīvošanu un atbildību. Šeit visu nosaka līderis („garīgais tēvs”). Šo sieviešu motivācija ir izdzīvošana, jo viņu vidusmēra pāra ģimene, monogāma ģimene ir pārāk vāja, lai izdzīvotu brīvā tirgus pasaulē, tai ir nepieciešama sociālā aizsardzība. Bet sociālās aizsardzības mehānisms ir padarīts birokrātisks un cilvēcisko cieņu pazemojošs, tāpēc daļa sabiedrības izvēlas atgriezties pirmatnējā kopienas sabiedrībā.

Un atkal, pienācis laiks citātiem no F.Engelsa (Friedrich Engels, 1820-1895):

„… ceļotāju un misionāru stāsti par to, ka mežoņu un barbaru tautu sievietes esot apkrautas ar pārmērīgu darbu, nepavisam nav pretrunā ar iepriekš teikto. Darba dalīšanu starp abiem dzimumiem nosaka nevis sievietes stāvoklis sabiedrībā, bet pavisam citi cēloņi. Tautas, kur sievietēm jāstrādā daudz vairāk, nekā viņām pēc mūsu priekšstata pienāktos, cienī sievietes bieži daudz patiesāk nekā mūsu eiropieši. Civilizācijas laikmeta dāma, kurai visi šķietami izrāda lielu cieņu un kurai svešs katrs īsts darbs, ieņem nesalīdzināmi zemāku sabiedrisko stāvokli nekā barbarisma laikmeta sieviete, kas strādāja smagu darbu un savā tautā tika atzīta par īstu dāmu un pēc sava stāvokļa rakstura tāda arī bija.” (F.Engelss „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”)

„Bet komunistiskā mājsaimniecība nozīmē sieviešu valdīšanu mājā, tāpat kā vienīgi tikai miesīgas mātes atzīšana, kad nav iespējas droši noteikt miesīgo tēvu, nozīmē lielu cieņu pret sievietēm, t.i. pret mātēm. Viens no aplamākajiem priekšstatiem, ko esam mantojuši no 18.gadsimta apgaismības laikmeta, ir doma, ka sabiedrības attīstības sākumā sieviete bijusi vīrieša verdzene. Visiem mežoņiem un visām ciltīm, kas atrodas barbarisma zemākajā, vidējā un pa daļai arī augstākajā pakāpē, sieviete ir ne tikai brīva, bet arī ieņem ļoti cienījamu stāvokli. Kāds šis stāvoklis ir vēl pāra laulības laikā, to var apliecināt Ašers Raits, kas ilgus gadus darbojies kā misionārs pie Senekas cilts irokēziem. Viņš saka: „Kas attiecas uz viņu ģimenēm, tad tajā laikā, kad viņi vēl dzīvoja vecajās garajās mājās” (vairāku ģimeņu komunistiska mājsaimniecība) „… tur pārsvarā bija vienmēr kaut kāds viens klans” (ģints), „tā ka sievietes ņēma sev vīrus no citiem klaniem” „… parasti mājā valdīja sievietes; krājumi bija kopīgi, bet slikti klājās tam nelaimīgajam vīram vai mīļākajam, kas bija pārāk slinks vai neveikls, lai sagādātu savu tiesu kopīgajā krājumā. Vienalga, cik tam bija bērnu vai personīga īpašuma mājā, katru mirkli tas varēja gaidīt pavēli sasiet savu pauniņu un vākties projām. Un viņš pat nedrīkstēja mēģināt pretoties: māja viņam kļuva par elli, un viņam neatlika nekas cits kā atgriezties savā klanā” „vai arī – kā tas notika visbiežāk – stāties jaunā laulībā citā klanā. Sievietēm bija klanos un arī visu citur liels spēks. Bija gadījumi, viņas nekautrējās atcelt vadoni un pazemināt to par vienkāršu karavīru.” (F.Engelss „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”).

Nezinu kā tev, bet man, izlasot šos citātus, radās izteikta sajūta par vēsturisku falsifikāciju, jo F.Engelss neņem vērā vīrieša dabu, kura vienmēr dominē mežonīgā vidē, un ir neiedomājami, ka vīrietis, kurš nebaidās nāves, pakļaujas sievietei.

Turpinājums seko …

Paldies, ka lasīji!

Zhuks


Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×