MASCULIST.RU: Par vīrišķību – patiesi un pilnīgi – 2.daļa

  • Publicēts: 13. februāris 2015
  • Autors:
  • Komentāri: 2

SONY DSC… turpinājums.

Vīrišķība.

Lai izprastu patieso sākotnējo vārda “vīrišķība” nozīmi, ir jārīkojas līdzīgi kā ar jēdzienu “sievišķība”. Tāpēc es arī sāku ar to, arī šeit būs vārds “cieņa”. Tātad, noskaidrosim, ko tieši un kā “ciena” vīrišķīgs vīrietis?

Ir skaidrs, ka šāds vīrietis ciena sievieti un ciena sevi, un viņš skaidri apzinās, ka viņš ir CITĀDS, SISTĒMISKI ATŠĶIRĪGS un VADOŠAIS, kā arī, ka gan vīrietim, gan sievietei ir dažādas lomas un uzdevumi ģimenē, sabiedrībā, attīstībā , civilizācijā. Un, ka sieviete nav līdzvērtīga vīrietim! Ka viņa ir atšķirīga – ne labāka vai sliktāka, gudrāka vai stulbāka – bet tieši citādāka, un, pēc definīcijas – vadāma! Tas ir – cienīt sievieti ir normāli, un pat nepieciešams, taču cienīt tieši kā sievieti, ar izpratni par sistēmisko atšķirību starp dzimumiem, kur ir galvenais un ir pakļautā, līderis un vadāmā! Vīrietis, kurš pamat līmenī uzskata sievieti par sev identisku un līdzīgu būtni, kurš nesaprot dabiskās atšķirības starp vīrieša un sievietes apziņu un uzvedību, nevar tikt uzskatīts par vīrišķīgu!

Tagad mēģināsim parunāt par galveno īstas vīrišķības pamat sastāvdaļu – pašcieņu. Par to cik ļoti mūsdienu vidusmēra vīrietis ciena pats sevi – cik viņš vispār var un ir spējīgs to darīt? Un par to, no kā veidojas šī pašcieņa?

Uzreiz Jūs brīdinu – turpmākajā izklāstā viss būs ārkārtīgi slikti, visaptveroši, globāli un neizturami. Tāpēc tos, ar vājiem nerviem, lūdzu nelasīt tālāk! Bet tos, kuriem stipri nervi, lūdzu lasīt guļus stāvoklī, katram gadījumam!

Es padalīšos ar tevi (čukstus, kā noslēpumu) – tā kā es, īstenībā, esmu liels sliņķis, un, tajā pašā laikā, godīgs puisis – es neredzu iemeslu nodarboties ar plaģiātu un saviem vārdiem pārstāstīt to, ko jau ir rakstījis cits cilvēks, citā laikā un citā vietā. Tāpēc, mēs pievērsīsimies pie jau vairāk kārt manos iepriekšējos rakstos pieminētās, 1980.gadā publicētās amerikāņu psihologa un psihoterapeita Dāvida Burna grāmatas “Laba pašsajūta”, kura gandrīz pirms pusgadsimta manu prātu pilnībā apgrieza otrādi un mainīja manu dzīvi (es domāju – pat saglabāja!): http://www.klex.ru/a6v

Sākotnēji – šī grāmata ir pašpalīdzības pamācība kā iznākt no depresijas stāvokļa. Tomēr, līdzīgi kā jebkurš talantīgs (nebaidos teikt – Izcils!) darbs, tas izrādījās daudz dziļāks un plašāks, nekā sākotnējais ieplānotais formāts, ka praktiski aizved domājošu lasītāju uz ļoti augstu vispārējas filozofijas līmeni.

Kā es to saprotu, tad pamat cēloņi vīrišķības iznīcināšanai un zaudēšanai ir tieši tādi paši, kā depresijas rašanās cēloņi – sajaukti realitātes uztveršanas filtri! Izzombēts vīrietis, kuru audzinājuši bābieši, bābu vergi un matriarhālās sabiedrības patoloģiski uz bābām orientētā vērtību „matrica”, neizbēgami ir nolemts dziļai depresijai un patiesās vīrišķības zaudēšanai. Un, dziļai depresijai un patiesās vīrišķības zaudēšanai, iemesli ir vieni un tie paši, un simptomi ir vieni un tie paši, un šie divi jēdzieni ir cieši saistīti, un izriet viens no otra.

Ja rakt pavisam dziļi, padomāsim – kas ir galvenais vergtura uzdevums pēc būtības – vergturu valstij un vergturei bābai? Galvenais uzdevums – lai vergs nes vislielāko peļņu ar vismazākajiem ieguldījumiem viņā pašā. Pastāv, visiem labi zināmā, metode “burkāns un pātaga” – apbalvot par vēlamo rīcību un sodīt par nevēlamo. Ko vergturis var izdarīt, lai samazinātu savus ieguldījumus – lai mazāk pātagotu un samazinātu nepieciešamo burkānu skaitu? Lai to izdarītu nepieciešams vergu izzombēt tā, lai viņš apbalvotu un sodītu pats sevi, lai viņš domātu, ka tas, ko no viņa vēlas vergu īpašnieks, patiesībā ir viņa paša griba!

Un šajā brīdī “vēstures arēnā” iznāk tādi jēdzieni kā “pašnovērtējums”, “pašcieņa” un to abu ārējā izpausme uz cilvēka uzvedību, ko sauc par “cilvēka cieņu”. Tas ir, kā cilvēks pats sevi novērtē, vai arī tas no kā tieši viņš veido savu „vērtību”, kā arī uz ko viņš balsta cieņu pret sevi, un uz ko pamatojoties? Parasti, kā likums, pašnovērtējums ir primārais, bet pašcieņa ir sekundārā, tas ir pašcieņa jebkurā dzīves brīdī ir atkarīga no pašnovērtējuma.

No šī brīža viss būs tik vienkārši un tik pretrunā ar “matricu”, kurā mēs visi esam uzauguši, ka to būs ļoti grūti uztvert.

Lai izzombētu cilvēku, mūsu gadījumā – vīrieti, un padarītu to par pārvaldāmo vergu, ir nepieciešams piespiest viņu noticēt, ka viņa kā cilvēka vērtība, kas arī ir pašnovērtējums, ir atkarīgs no kādam izdevīgiem (valstij, bābai, kaut kādam trešajam subjektam u.c.) ārējiem faktoriem. Līdz ko vīrietis ir noticējis, ka viņa pašnovērtējums (uz kuru pamatā balstās pašcieņa) “ir atkarīgs no …”, viss – viņš ir gatavs, viņam ir „vāks”! Tas vairs nav vīrietis – tas ir izzombēts vergs, kurš pazaudējis vīrišķību, kuru var kontrolēt un manipulēt!

No kā tad patiesībā, objektīvi, ir atkarīgs pašnovērtējums un pašcieņa absolūti jebkuram cilvēkam?! Patiesībā, tie no nekā nav atkarīgi! Tas ir viss – vispār ne no kā! Tos nevar pielīdzināt ne izskatam, ne vecumam, ne veselībai, ne dzimumam, ne spējām, ne īpašumam vai sasniegumiem, ne rangam vai statusam, ne ar panākumiem pie pretējā dzimuma – vispār nekam! Iedomājies, ka absolūti ikviens cilvēks piedzimst ar visiem vienādu (noteiktu, konstantu) virtuāli iešūtu „cilvēciskās vērtības kapsulu”, ar to aug, dzīvo un nomirst, un jebkurā viņa dzīves posmā viņa “vērtība” – pamats pašnovērtējumam un pašcieņai, paliek tāds pats, un ir pastāvīgs un vienlīdzīgs jebkura cita cilvēka “vērtībai”.

Vīrietis, kurš sapratis, ka viņa vērtība un pašvērtējums, kā arī pašcieņa un cilvēciskā cieņa, nav ne no kā atkarīgi, ir praktiski imūns pret zombēšanu, provokācijām un manipulācijām. Viņš vienkārši pārtrauc “iet pavadā” un uz to reaģēt. Tāpēc galvenais uzdevums jebkurai sociāli totalitārai struktūrai, no kropļvalsts līdz “ģimenei”, ir padarīt vīrieša pašcieņu un pašvērtējumu atkarīgu no “atkarībā no …”. Līdz ko šāda atkarība ir izveidota (un to sāk zēniem uzbāzt gandrīz no pašas dzimšanas), vīrietis praktiski pārtrauc pastāvēt, viņš pārvēršas par kontrolējamu vergu, viņš šķiras no vīrišķības, un viņa liktenis būs skumjš! Ko mēs arī redzam simtiem miljonu vīriešu likteņos …

Nobeigums seko …

Paldies par jūsu uzmanību.

Ar cieņu, Mihails.

Autors: Мемуары Омеги 

Avots: http://masculist.ru/blogs/memuary-omegi/o-muzhestvennosti-v-istinnom-i-pervonachalnom-smysle.html


2 Komentāri

  1. nabaga Joriks · 5. marts 2015 Citēt

    Šitas ir labais. Jūtama ilggadīga pieredze. Mazs rakstiņš ir par īsu, lai apjaustu domas dziļumu un apjomu, ko autors ar to gribēja pateikt.

  2. Piere · 14. janvāris 2016 Citēt

    Labākais ko šajā lapā esmu lasījis. Tā turpināt žuk.

Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×