Kāda pastāv iespēja, ka jūsu tētis – nav jūsu tēvs?

  • Publicēts: 18. februāris 2015
  • Autors:
  • Komentāri: 1

a-1Cik Jūs esiet droši, ka tas vīrietis, kuru Jūs saucat par tēti, pa īstam ir Jūsu bioloģiskais tēvs? Ja jūs ticat dažiem no visbiežāk minētiem datiem, tad jums varētu tikt piedots par to, ka jūs neesat īpaši pārliecināti par to. Bet cik precīzi ir šie dati?

Jautājumi par paternitāti rodas no dziļas cilvēciskās nepārliecinātības, gan bērniem, kuri meklē sapratni, kas viņi ir, gan tēviem, kuri vēlas zināt, kura bērnus viņi audzina, un mātēm, kuras ir nepārliecinātas par ģimeni vienojošo saišu spēku.

Viens no trijiem?

Cik daudz bērnu ir ģenētiskie pēcnācēji kādam citām, nevis puisim, kurš domā, ka tēvs ir viņš?

a-2Ja jūs esat lasījis, dzirdējis vai skatījies kaut ko par šo jautājumu, tad jūs varētu būt sastapuši daudz secinājumu, kuri robežojas no 9% līdz 30%. Ideja ir tāda, ka faktiski viens no trīs cilvēkiem var būt rezultāts tam, ko mēs, biologi, starp savējiem, saucam par “ekstra-pāra saite”, kas vienlaicīgi liek gan smieties, gan raudāt.Šie secinājumi pārsteidz vairākumu cilvēku, kad viņi par tiem izdzird pirmo reizi. Tik stipri, ka šie skaitļi paliek galvā. Bet vai tie sevī nes kādu patiesību?

Problēma ar vairumu datu par paternitāti rodas, tāpēc, ka nav iespējas iegūt objektīvus piemērus. Piemēram, paternitātes testu laboratorija ir slikta vieta, lai secinātu par nepatiesi noteikto paternitātes līmeni, jo daudzi pacienti tur atrodas tikai tāpēc, ka vismaz viena no pusēm nav pārliecināta. Analoģiski, jebkuri izmeklējumi, kurus veiktu izlases veidā izvēlētās ģimenēs, varētu būt daudz veiksmīgāki, jo tad iesaistītu mātes, kurām nav šaubu par viņu bērnu paternitāti.

Apšaubāmi skaitļi

Svinburnas universitātes sociologs Maikls Gildings rūpīgi izpētīja populārās pārliecības, ka no 10% līdz 30% paternitātes gadījumu ir identificēti nepareizi, izcelsmi.

Viņš izsekoja ceļu līdz šī 30% secinājuma avotam –pie 1972.gada simpozija atšifrējuma, kurā britu ginekologs un akušieris Daktieris Elliots Filipps minēja secinājumu, pamatotu uz nelielu vecāku skaitu.

Īsā saruna ieguva pati savu dzīvi, neskatoties uz to faktu, ka daktieris Filipps nekad nepublicēja savu pētījumu par šo atklājumu. Rezultātā, viņa tiešie testi un iedzīvotāju paraugi nebija apzināti.

Starp daudzajiem pētījumiem, kuri centās noteikt nepareizi noteiktās paternitātes līmeni, tieši vislielākajiem secinājumiem bija tendence pievērst uzmanību, tajā pašā laikā, kad pieticīgie secinājumi pazuda bez pēdām.

Kura interesēs?

Profesors Gildings norāda uz divām grupām, kuras iesaistās sabiedrības uzmanības palielināšanā par nepareizi noteiktās paternitātes skaitu: evolūcijas psihologi un tēva tiesību aizstāvji.

Evolūcijas psihologi, saskaņā ar Gildingu, ir tik ļoti iesaistīti savās idejās par to, cik rūpīgus izvēles lēmumus par pārošanos pieņem sievietes, ka viņi pārvērtē sievietes pārošanas biežumu ārpus ilgstošām attiecībām. Rodas iespaids, ka tas varētu būt par tiešu iemeslu kādam “slavu meklējošam” pētījumam, bet ne universāli patiesai kopumā.

Tēvu tiesību aizstāvju grupas pārstāv vīriešus, kuri nogludina konfliktus ģimenē. Dažas no šīm grupām pārstāv arī pārliecinātus aktīvistus, kurus virza pārliecība, ka likumdošanu un sabiedrību ir sabojājis feminisms, ginocentrisms un mizandrija.

Šie elles blogi un forumi uzpūš jebkuru atradumu, kaut arī izdomātu, pārliecinot, ka sievietes ir neatturami netiklas un ciniskas krāpnieces, kuras cenšas atdalīt vīriešus no viņu grūti nopelnītas naudas un ar krāpšanu piespiež rūpēties par bērniem, kuriem nav viņu DNS.

Viņi to sauc par “paternitātes krāpšanu”, un apgalvo, ka tas ir “sliktāk, nekā izvarošana”.

Viņu vietnēs jūs neatradīsiet saites ar kritiski analīzi par datu vākšanu vai tehnikām, kuras tika izmantotas, lai secinātu par nepareizi noteiktas paternitātes līmeni, tikai vareni apgalvojumi, ka no 25% līdz 30% bērnu audzina vai atbalsta “ne tas” vīrietis.

Kāpēc tam ir nozīme?

Dinamiskajā seksuālo attiecību spēlē ir faktors, kuram vienmēr ir bijis izšķirošais svars par labu sieviešu dzimumam, tas ir pārliecināta zināšana par to, ka viņa ir savu bērnu māte. Kā vecajā sakāmvārdā: “Maternitāte ir fakts, bet tajā pašā laikā, paternitāte – viedoklis”. Vismaz, senāk, tā bija.

a-3Pateicoties ātrajai molekulārās bioloģijas attīstībai, paternitātes testus tagad taisa daudz ātrāk, lētāk un precīzāk, nekā agrāk. Dzemdes DNS analīze mātes asinīs ļauj noteikt paternitāti jau astotā grūtniecības nedēļā.

Saistītie evolūcijas pētījumu pavedieni pieņem, ka pārliecinātība par paternitāti formē saišu daļu, kuras savieno vīriešus ar viņu bērniem un sievieti, kura tos dzemdējusi.

Ja iznīcinām šo pārliecību, tad vīrietis ir mazāk gatavs ieguldīt savas ģimenes pārtikā un drošībā, un ir vairāk noskaņots aizmukt prom.

Tas nav par to, ka visi vīrieši ir Darvina ciniķi. Daudzi vīrieši ir lieliski tēvi bērniem, kuri nenes sevī viņu DNS. Bet vīrieši kļūst pārāk jūtīgi, kad jautājums nonāk līdz paternitātei. Nepārliecinātība par paternitāti tektoniski veidoja to, kas ir mazāk lielisks vīriešu uzvedībā un apgrieztā sabiedrībā.

Tajā pašā laikā, pārliecība par paternitāti var būt motivējoša. Tā var pārliecināt biklo tēvu. Tā var palīdzēt aizstāvēt tiesības, kuras apstrīd māte. Un tā var palīdzēt bērnam saprast, kas viņš ir un no kurienes nācis.

Kāda atbilde?

Tātad, cik tad bērnus audzina kāds cits, nevis “tētis”?

Nejaušu DNS izvēles plašās populācijas masās vēl joprojām paliek finansiāli un ētiski nespējami. Bet, lai izprastu dažas no rīcībām, kuras var izraisīt nepareizi noteikto paternitāti, dokumentālā kino SBS producenti nolīga pētījumu centru “Roy Morgan Research” Austrālijas un Amerikas sieviešu aptaujai.

Viņi uzdeva jautājumus sievietēm, tajā skaitā arī par to, vai viņa ir ieņēmusi bērnu, laikā, kad viņai bija vairāki seksuālie partneri? Esmu pārsteigts par to, ka ne vairāk par 2% sieviešu atzina šādu rīcību.

Tas liecina par zemo nepareizi noteiktas paternitātes līmeni; bet ņemiet vērā, ka dati ir par sievietēm, nevis bērniem. Lai arī aptauja pieņem, ka pārošanas ar vairākiem vīriešiem bērna ieņemšanas laikā nav bieža, bet tā nav arī patoloģiski rets paradums.

Šie rezultāti veiksmīgi sasaucas ar secinājumiem par nepareizi noteikto DNS gadījumiem, kuri iegūti no plaša sabiedrības spektra. Kuri pieņem, ka līmenis atrodas starp 1% un 3%, kā arī ar profesora Gildinga secinājumu par 0,7% līdz 2%.

Bērnu skaits, kuru bioloģiskais tēvs nav viņu sociālais tēvs, visdrīzāk, ir mazāks, nekā tas par kuru jūs bijāt pārliecināti, kaut gan 30% dati liekas kā zombi-statistika, kura atsakās izzust.

Bet arī nepareizi noteiktas paternitātes 1% līmenis, vienalga, veido miljoniem bērnu visā pasaulē, no kuriem katrs ir daļa no interesanta, dažreiz nenozīmīga, bet bieži vien sirdi plosoša stāsta.

Autors: Rob Brooks, Professor of Evolutionary Ecology; Director, Evolution & Ecology Research Centre at UNSW Australia

Saite uz rakstu oriģinālvalodā: http://theconversation.com/what-are-the-chances-that-your-dad-isnt-your-father-24802
The Conversation


1 Komentārs

  1. juris · 19. februāris 2015 Citēt

    baigā putra, kamēr sapratu

Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×