Likumīgi vergi mūsdienu sabiedrībā. 3.daļa (DNS)

  • Publicēts: 5. maijs 2015
  • Autors:
  • Komentāri: 2

putni… nobeigums.

Es pirms kāda laika pārpublicēju austrālieša rakstu „Kāda pastāv iespēja, ka jūsu tētis – nav jūsu tēvs?”, kurā viņš izteicās par salīdzinoši nelielo nepareizi noteiktās paternitātes gadījumu skaitu. Noteikti nepiekrītu šim viedoklim, jo sabiedrības uzbūve un uzvedības normas norāda uz viņa viedokļa kļūdainību, neskatoties uz viņa izteiktajām atrunām.

Dažādie pasūtītie pētījumi rietumu civilizācijas valstīs apgalvo, ka bastardu procents nepārsniedz 4%, it kā tas esot nieks, bet tas ir katrs 25 bērns! Tātad katrā skolas klasē ir vismaz viens bastards. Un tāda fakta apziņa jau vairs nav iepriecinoša.

Vienā no amerikāņu avīzes „The New York Times” interneta portāla blogiem 2009.gadā tika ievietots raksts „Defining What Makes a Father”, kurā ir minēti satriecoši fakti par amerikāņu vīriešu finansiālo verdzību sieviešu bastardiem. Svešu bērnu uzturēšanu ar vīrietim iegalvotu apziņu, ka bērns ir „tavējais”, savādāk kā par verdzību nosaukt nevar. Šī verdzība ir legalizēta un likumiski atbalstīta, lai arī tā ir krāpšanas un izspiešanas apvienojums, par ko būtu paredzams kriminālsods. Bet nekā!! Sabiedrība to akceptē un tikai stāsta anekdotes un izsmej šos vīriešus lohus, kuri naivie ir iekrituši lamatās. Bet šādu lohu skaits ir milzīgs, mērāms miljonos.

Tāpēc normāli ir, ka lielākajai daļai vīriešu ir ļoti pamatotas šaubas vai bērns, kuru viņš audzina un uztur patiesībā ir viņa. Vai viņš ir šī bērna bioloģiskais tēvs? Tās ir pamatotas šaubas, tās ir loģiskas šaubas, jo mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi maksimāli seksuāli vaļīga. Bet šīm šaubām ir zāles – DNS tests. Šis tests ļauj ar 99,99% precizitāti noteikt paternitāti (vai bērns ir no šī vīrieša). Tā rezultātā attīstītajās valstīs un īpaši ASV ar katru gadu pieaug veikto DNS testu skaits. Vidēji ASV gada laikā DNS paternitātes testu veic ap 400`000 vīriešu.

Sliktā ziņa ir tā, ka minētajā „The New York Times” rakstā ir apliecināts, ka 30% vīriešu aizdomas ir bijušas pamatotas. Tie ir ASV dati, kuri attiecas nevis uz kopējo svešo bērnu procentu populācijā, bet gan uz veikto DNS testu rezultātiem. Tā ir rietumu pasaules tendence, kura parāda, ka nav ilgi jāgaida, ka šis bastardu procents sasniegs 40 un 50 procentu atzīmi.

Piekrītu tiem, kas apgalvo, ka realitāti uzzināt ir neiespējami. Bet tas ir tikai pašlaik. Tas ir laika jautājums. Drīz tehnoloģijas būs tā attīstījušās, ka valsts vara izveidos likumā pamatotu katra iedzīvotāja un iebraucēja DNS kodu datu bāzi. Tad tēvu atrast un noskaidrot būs elementāri. Uzrakstīji pieprasījumu un saņēmi gatavu atbildi – papuča vārdu un uzvārdu. Labi, ja tas sakritīs ar ierakstu vīra pasē!

Vīrietim, kurš uzzina, ka bērns ir svešs, ir prātam netverams trieciens, viņam sabrūk rūpīgi būvētā pasaule, ģimene, labklājība un vērtību sistēma. Vīrietis jūtas psiholoģiski izvarots, piesmiets un publiski pazemots. Ar kādām sajūtām viņš var atrasties ierastajā vidē? Kā lai viņš skatās acīs kopējiem paziņām? Viņš visur redz, ka apkārtējie ir lietas kursā par bērna izcelsmi. Viņš tur aizdomās katru pazīstamo vīrieti. Viņš visur saskata izsmieklu viņa loha statusam.

Vīrietis ir apstulbis un vairs nesaprot, kā reaģēt, ko darīt, vai iet prom no sievietes? Vai turpināt maksāt alimentus? It sevišķi, ka pastāv psiholoģiskā pieķeršanās bērnam, un ārkārtējs naids pret sievieti. Vai nodarīt pāri bērnam, lai arī svešam? Pamest bērnu un pateikt, ka viņš vairs nav nekas vīrieša dzīvē? Šīs vīrieša pārdomas un mokas ļoti labi apzinās sieviete un apzināti uz tām spekulē. Viņa cer, ka „laiks dziedē visas rētas”, un vīrietis samierināsies ar ragiem.

Kāpēc tad vīrietis vēlas būt bioloģiskais tēvs? Kāpēc tas ir svarīgi? Sievietes apgalvo, ka tas nav svarīgi. A, kā pašas sievietes pieņem vīrieša bērnus no citām sievietēm? Ar prieku? Vai tomēr sauc par bastardiem? Tad kāda mārrutka pēc vīrietim ir jāpieņem bērns, kurš ir no cita, bet viņam mēģina iestāstīt, ka viņējais? Vīrietim nav vajadzīgs ne šis bērns un it īpaši šī sieviete, kas ar viltu vīrieti pakļauj ilggadīgai verdzībai (sveša bērna uzturēšanai).

Jebkurš vīrietis, kuram ir šaubas par bērnu paternitāti var to vienkārši un elementāri noskaidrot. Attīstoties tehnoloģijām, arī DNS paternitātes tests ir kļuvis ievērojami lētāks un to var atļauties pat niecīgi pelnošs vīrietis. Jāieraksta interneta meklētājā – „DNA Paternity Test”, un no milzīgā piedāvātā klāsta jāizvēlas, kuru no noskaidrošanas ceļiem viņš izmantos. Bet, ko darīt, ja viņš tāpat kā 30% apkrāto Amerikas vīriešu būs lohs? Es nevaru iepriecināt, ceļš ir necilvēciski sarežģīts, jo pret šo vīrieti, kurš vēlēsies taisnības uzvaru nostāsies visi „varenie”, ieskaitot pašu Temīdu, kura likuma normas interpretēs sievietei vēlamā gultnē.

Viens no sabiedrības argumentiem pret vīrieša vēlmi noskaidrot paternitāti ir

„bērnam tas ir īpaši traumējoši, kad viņi uzzina, ka mīļais tētis nav nemaz viņējais tētis”. Bet pēc manām domām bērnu vairāk satriec apziņa, ka viņa māmuliņa ir mauka. Un ir saprotams, ka šāda bērna attieksme pret pasauli un sabiedrību krasi izmainās uz destruktīvo pusi. Kas ir vainīgs? Kurš atbildīgs? Sieviete, kura piemānīja vīrieti vai vīrietis, kurš šaubījās un uztaisīja DNS testu? Cūciskākais visā šajā ir tas, ka sabiedrība nosoda vīrieti (nevis sievietes rīcību), un uzgrūž viņam vainu. Pārmetumi vīrietim ir šādi:

  • „Lops, neticēja tika jaukai sievietei. Tagad visiem radīja jukas un ciešanas.”
  • „Visiem taču gadās! Vai nu viņš pats ir svētais? Ko tur lielu brēku celt?!”
  • „Kāpēc tik ilgi gaidīja? Kāpēc netaisīja testu uzreiz pēc bērna dzimšanas?”
  • „Ja jau bija tāds muļķis, lai tagad maksā!” (ar alimentiem un daļu no mantas)
  • „A, ko viņš tagad iedomājas? Kurš pēc viņa domām uzturēs bērnu?”
  • „Ko viņš cepjas? Galvenais, jau nav kurš uztaisīja, bet gan kurš uzaudzināja!”
  • „Kā viņš tā var rīkoties, bērns taču viņu sauc par tēti.”
  • „Viņam nemaz nav žēl šīs mazās radībiņas”

Nu re, visa sabiedriskā doma ir pret vīrieti, un arī likumdošana ir pret viņu. Vairumā gadījumu, kad vīrietis konstatē, ka nav bērna tēvs, attiecības ar sievieti tiek pilnībā sarautas un sākas ilgstoši tiesas procesi. Bet kādi tad ir šo procesu rezultāti? Kas tad seko pēc loha statusa iegūšanas?

Pārsvarā vīrietis grib atjaunot status quo stāvokli (sievietei bērns, vīrietim brīvība no sievietes un viņas bērna). Ja ir laulība, tad sākas garais laulības šķiršanas un materiālo attiecību kārtošanas process. Tas ir mērāms gados. Un tas ir nežēlīgi dārgi. Ko dara Temīda šajā situācijā? Viennozīmīgi nostājas pret vīrieti. Pat pēc ilgstošiem tiesas procesiem vīrieti spiež maksāt alimentus par bastardu. Tiesu argumentācijas ir dažādas, bieži pret visiem loģikas likumiem un veselo saprātu. Tiesai nav svarīga patiesība, bet gan papīri, kuri apliecina, ka vīrietis ir veicis darbības, kuras norāda, ka viņš faktiski ir rīkojies kā bērna tēvs, tātad viņš juridiski ir atzinis šo bērnu un visam citam nav nozīmes. Nav nozīmes, ka viņš ir apzināti maldināts. Jo primārās ir bērna intereses – kurš tad viņu apgādās? Un vīrietis kļūst par sveša seksa seku vergu.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk – Deklarācija) 4.pants: „Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē; visa veida verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta.”

Deklarācijas 16.panta 1.daļa: „Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem rasu, tautību vai reliģiju atšķirībām saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un nodibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.”

Bet kā tad ir ar iepriekšminēto Deklarācijas 25.panta 2.daļu: „Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.”

Deklarācijas 22.pants: „Katram cilvēkam kā sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu un viņa personības pašcieņas uzturēšanai un brīvai attīstībai nepieciešamo tiesību īstenošanu ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā ar nacionālo pasākumu palīdzību un starptautiskās sadarbības ceļā un atbilstoši katras valsts struktūrai un resursiem.” Bet reāli ir tā, ka tiesu praksē šis pants pat netiek ņemts vērā, bet uzsvaru liek uz 25.panta 2.daļu, un vīrietim vairs nav nekādu sociālo garantiju.

Likuma absurduma piemērs nav tālu jāmeklē, vienam no maniem draugiem „paveicās” atbildēt par savu cēlsirdīgo rīcību. Notika tā, ka viņš sastapa 17 gadīgu meiteni, kurā iemīlējās. Seksa viņu starpā nebija, bet viņa mīļotā meitene palika stāvoklī no kāda alfa tēviņa, kurš vēlāk negribēja ne sievieti, ne bērnu. Bērns piedzima. Draugs neskatoties uz bojāto preci, tomēr piedāvāja nu jau 18 gadīgajai sievietei precēties. Pirmā kļūda! Apprecējās, bet tad arī sekoja nākošā kļūda – viņš adoptēja bērnu. Sieviete nemainīja savu ieradumu staigāt pa dažādām rokām. Laulība tika juridiski izšķirta un nu viņš (ak, laimīgais!) jau vairākus gadus maksā alimentus par svešu bērnu. Jo neskatoties uz to, ka viņš nav bioloģiskais tēvs, viņam ir piespriesti alimenti, jo pēc papīriem tēvs skaitās viņš. Visas tiesvedības instances viņa prasību noraidīja. Tagad nevainīgā daiļava no mana drauga pieprasa vienreizēju kompensāciju ar četrām nullēm (..0`000,- EUR), kuras saņemšanas gadījumā, viņa tiesā iesniegs atbilstošu dokumentāciju, kas atbrīvos no verdzības manu draugu.

Minētais piemērs attiecas uz adoptētiem bērniem, bet situācija ar laulībā dzimušiem bastardiem ir identiska. Likumīgais vīrs ir cita seksa seku vergs. Tā nav tikai mūsu valsts problēma, nē, tā ir visas rietumi civilizācijas problēma. Tā ir apzināti veidota sistēma, kas palīdz pārvaldīt un kontrolēt vīriešus, lai viņi neizdomātu izrauties un kļūt „bezatbildīgi” brīvi.

Tāpēc ir diezgan loģiski, ka tiesas izlemj par labu sievietēm un paverdzina vīriešus, kuri pat tuvu nav stāvējuši pie bērna radīšanas. Jo, ja atklājas, ka bērnam nav oficiāla tēva, tad pamatojoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un valsts likumdošanu pašai valstij nāksies maksāt sociālo pabalstu šādai sievietei. Ko tas nozīmē? A, bezdievīgi lielu caurumu valsts budžetā. Jo, ja pieņem, ka šādu bērnu ir kaut vai 10%, tad pabalstos aizies milzu summas, labāk tad pārkāpt cilvēktiesības pret vienu lohu vīrieti, nekā sākt radīt precedentus uz daļēju tēva lomas pārlikšanu valstij. Labāk izmantot Napoleona kodeksu.

Noslēgumā rodas jautājums, vai mātes grib saviem dēliem tādu verga likteni? Ja viņas to pieļauj, tad, kas viņas ir par mātēm? Kur tad ir viņu tik populāri skandētais – viss bērniem, es rūpējos par bērniem. Kur tas paliek? Dēli nav bērni? Varam viņiem novēlēt verga dzīvi? Jo viņi būs vergi, tāpēc ka pašreizējā sabiedrība un sociālā struktūra tā ir būvēta.

Paldies, ka lasīji!

Zhuks


2 Komentāri

  1. Kleopatra · 7. janvāris 2017 Citēt

    Labs raksts, iesaku visiem izlasīt visas daļās. .

  2. ekologs · 17. februāris 2017 Citēt

    Neticu, ka ir iespējams panākt, ka visas mātes paskatās uz šo jautājumu no šāda skatupunkta.

Komentēt

zhuks

Seko mūsu jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

FacebookTwitterDraugiemYoutube

×